Vēl viena iespēja, kad šķiet, ka viss jau ir garām

[loutitia565]

Mani sauc Rihards, man ir trīsdesmit astoņi gadi, un esmu šefpavārs. Nē, ne tāds, kas stāv pie plīts kādā modernā Rīgas restorānā un taisa diedziņus no burkāniem. Es strādāju industrijā, kurā ir jādomā ar galvu un jākustas ātri. Mēs gatavojam ēdienus lieliem pasākumiem — kāzām, korporatīvajiem vakariem, konferencēm. Skaidrs, ka tā ir elle. Sešpadsmit stundu maiņas, kliegšana pa virtuvi, kad kāds sajauc sviestu ar margarīnu, un nemitīgā steiga. Bet es mīlu savu darbu. Ne jau tāpēc, ka tur ir viegli, bet gan tāpēc, ka tur nekad nav garlaicīgi. Katra diena ir kā jauna spēle, kurā tu nezini, kāds būs nākamais gājiens.

Pirms pāris gadiem man dzīvē sākās tāda kā apātija. Nezinu, varbūt tas bija izdegšanas sindroms, varbūt vienkārši nogurums no tā visa. Tu celies no rīta, ej uz darbu, dari to pašu, ko darīji vakar, un saproti, ka rīt būs tas pats. Vienīgais prieks bija tas, ka pēc darba varēju atslēgties un pavadīt vakaru ar alu un kādu seriālu. Bet arī tas sāka apnikt. Tad es sāku meklēt kaut ko, kas liktu man justies dzīvam. Nevis tā, ka es gribēju bēgt no realitātes, bet vienkārši — gribējās kaut ko savādāku. Kaut ko, kas aizrautu.

Tā nu vienā otrdienas vakarā es sēdēju mājās un skatījos griestos. Ārā lija lietus, logi bija aizsvīduši, un es sapratu, ka man ir tikai divas iespējas: vai nu iet gulēt, vai nu atrast sev nodarbi. Kā jau loģisks cilvēks, es izvēlējos to otrāko. Es atvēru datoru un, pats nemāku pateikt kāpēc, ierakstīju meklētājā «»azartspēles»». Godīgi? Es visu mūžu biju domājis, ka tas nav man. Man patīk kontrolēt situāciju, un azartspēles šķita kā haosa pilna pasaule, kurā viss ir atkarīgs no nejaušības. Bet tajā vakarā es sev teicu: «»Kāpēc gan ne?»» It kā tests, it kā eksperiments ar sevi. Es reģistrējos pirmajā mājaslapā, kas uzradās. Un tas, kas notika pēc tam, mani patiesi pārsteidza.

Sākumā es neko nesapratu. Visi tie pogājieni, griezieni, koeficienti… Man šķita, ka esmu mēnesspētnieks, kas uz zemes nokļuvis svešā pasaulē. Bet pamazām es sāku saprast. Un tad es pamanīju, ka lapā piedāvā kaut ko tādu — brīvspēles. Man tās bija kā dāvana no debesīm. Nevis tāpēc, ka es gribēju laimēt miljonus, bet tāpēc, ka man deva iespēju izmēģināt spēli bez riska. Tā bija tāda kā degustācijas plate — tu pamēģini, saproti, vai tev garšo, un tikai tad pasūti pilno porciju.

Tas vakars pārvērtās par kaut ko vairāk. Es nespēlēju ilgi, varbūt kādu stundu. Un, jā, es laimēju. Niecīga summa, kādi divdesmit eiro, bet man tā nebija nauda. Man tas bija signāls — man paveicās. Tu vari smieties, bet es jutos kā bērns, kurš atkal atradis savu mīļāko rotaļlietu.

Es šo stāstu nestāstu tāpēc, lai kāds domātu, ka es tagad visu dienu sēdēšu pie automātiem. Nē, esmu pieaudzis cilvēks, un man patīk domāt, ka saprotu robežas. Bet es gribu pastāstīt par to, kā es no jauna uzzināju, ka dzīvē vienmēr ir kāda nianse, ko tu vēl neesi izmēģinājis. Mēs visi dažreiz iestrēgstam savās komforta zonās, un tas nogalina. Nogalina to uguntiņu, kas mums iekšā deg. Piespiedu sevi atcerēties, ka spēle, lai kāda tā būtu, ir tikai spēle. Un vissvarīgākais — kā tu to spēlē.

Kad es pirmo reizi sapratu, ka to var darīt parastā vakarā, mājās, ar tējas tasi blakus, man atvērās acis. Tā nav tā pasaule, ko rāda filmās — tumšas istabas, cigarešu dūmi, saspringtas sejas. Nē, es biju mierīgs. Klausījos lietu ārā logā, plūca tēju, un mans prāts bija pilnībā fokusēts uz to, ko es daru. Nevis tāpēc, ka es gribēju laimēt — tāpēc, ka tas bija relaksējoši. Tāda kā meditācija ar adrenalīna devu.

Ātri vien es sapratu, ka man patīk šī sajūta: kad tu gaidīsi, un ekrāns sāk griezties. Tāds mazs azarts, kas nav bīstams. Es sāku mācīties, kā spēles darbojas. Nevis tāpēc, lai apkrāptu sistēmu (tas nav iespējams), bet tāpēc, lai es justos gudrāks. Man patīk zināt, kā darbojas lietas. Un, jā, es sāku novērtēt to, ka man tika dotas tādas iespējas kā brīvspēles. Tās man ļāva spēlēt ilgāk, izmēģināt vairāk un nesatraukties par katru eiro. It kā kāds būtu pateicis: «»Ejam, pamēģini. Nebaidies.»»

Vēlāk, parunājot ar kolēģiem, uzzināju, ka neesmu vienīgais, kam patīk šāda veida izklaide. Dažiem tas ir kā hobijs. Viens mūsu konditors stāstīja, ka viņš tā atpūšas pēc smagas cukura un krēma dienas. Cits stāstīja, ka viņš ar sievu kopā skatās uz ekrānu un kopā priecājas. Un tas man kaut kā pietuvināja šo lietu. Sapratu, ka tas ir tikai vēl viens veids, kā cilvēki pavada savu brīvo laiku. Un, kamēr tu to dari ar galvu un saproti savas robežas, nekas slikts nenotiek. Tu vienkārši izbaudi procesu.

Es atceros vienu konkrētu vakaru. Bijām veikuši milzīgu pasūtījumu — piecsimt cilvēku bankets. Visi bija savā vaļā, un es atnācu mājās pilnīgi sastindzis. Kājas sāpēja, mugura sāpēja, prāts joprojām bija virtuvē. Kaut kā automātiski es atkal atvēru savu profilu. Es neko nedomāju, vienkārši pagriezu to spēli, kur man bija krājušies bonusi. Un tad — sāka griezties. man bija tāda sajūta, ka kaut kas notiek. Es pat nevarēju saprast, cik daudz es laimēju, jo sākumā vienkārši skatījos un smaidīju kā idiots. Kad beidzot sapratu — simts divdesmit eiro. Es skaļi iesmējos un piezvanīju savam brālim, lai pastāstītu. Viņš, protams,

[Автор]

Сообщения